Lūkas evaņģēlijs 9
Pārvēršana
Jēzus tiek pārveidots priekš Pētera, Jēkaba un Jāņa un nosūta divpadsmit apustuļus.
1Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt.
2Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus:
3Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki.›
4‹Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk.›
5‹Un kas jūs neuzņems, — tad iziedami no pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.›”
6Bet tie izgājuši pārstaigāja visus tos miestus visur to priecas vārdu sludinādami un dziedinādami.
7Bet Hērodus, kas to ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšām cēlies;
8Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no tiem pirmajiem praviešiem esot augšām cēlies.
9Un Hērodus sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt.
10Un apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie vienas pilsētas, vārdā Betsaida.
11Bet ļaudis, to nomanīdami, gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus.
12Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: “Atlaidi ļaudis, ka tie nogājuši apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.”
13Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Dodiet jūs viņiem ēst.›” Bet tie sacīja: “Mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim priekš visiem šiem ļaudīm.”
14Jo tur bija kādi piectūkstoš vīri. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “‹Liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmitiem.›”
15Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties.
16Bet, tās piecas maizes un divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesi, tās svētīja un pārlauza, un deva mācekļiem, lai ļaudīm ceļ priekšā.
17Un tie visi ēda un paēda; un salasīja tās druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus.
18Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: “‹Ko ļaudis saka, Mani esam?›”
19Bet tie atbildēdami sacīja: “Jānis Kristītājs; un citi, ka viens no veciem praviešiem esot augšām cēlies.”
20Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?›” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.”
21Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka,
22Sacīdams: “‹Tam Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.›”
23Un Viņš uz visiem sacīja: “‹Ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ.›
24‹Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs.›
25‹Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā?›
26‹Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.›
27‹Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.›”
28Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz kalnu, Dievu lūgt.
29Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs palika citāds un Viņa drēbes spoži baltas kā zibens.
30Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija.
31Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē.
32Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divus vīrus pie Viņa stāvam.
33Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam;” — un viņš nezināja, ko viņš runāja.
34Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie bijās, kad tas padebesis viņus apklāja.
35Un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.”
36Un kad balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši.
37Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu.
38Un redzi, viens vīrs no ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais,
39Un redzi, viens gars to grābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams.
40Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.”
41Un Jēzus atbildēdams sacīja: “‹Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.›”
42Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus nešķīsto garu apdraudēja un darīja bērnu veselu un atdeva viņa tēvam.
43Bet visi iztrūcinājās par augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:
44“‹Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās.›”
45Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu.
46Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot lielākais.
47Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā,
48Un uz tiem sacīja: “‹Ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir tas mazākais, tas būs liels.›”
49Bet Jānis atbildēdams sacīja: “Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo tas neiet ar mums Tev pakaļ.”
50Un Jēzus uz to sacīja: “‹Neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.›”
51Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi
52Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā un tie gāja un nāca uz vienu Samarijas miestu, sataisīt mājas vietu priekš Viņa.
53Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi.
54Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: “Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?”
55Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: “‹Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?›
56‹Jo Tas Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.›” Un tie gāja uz citu miestu.
57Un notikās tiem noejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.”
58Un Jēzus uz to sacīja: “‹Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur Tas Savu galvu lai noliek.›”
59Un Viņš uz citu sacīja: “‹Nāc Man pakaļ!›” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man papriekš noiet, savu tēvu aprakt.”
60Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.›”
61Un cits sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, bet atļauj man papriekš no tiem atvadīties, kas ir manā namā.”
62Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.›”