Stāsts par Dāniels
Daniels ir bibliskā figūra, kas parādās Vecajā Testamentā. Viņš bija ebreju gūsteknis, kas tika aizvests uz Babilonu Babilonijas izsūtīšanas laikā. Viņš bija augstā ranga amatpersonība Nebukadnecara II un vēlāk Belšazara, Babilonas pēdējā ķēniņa, karaļa namā. Viņš ir slavens ar savu spēju interpretēt sapņus un redzeņus, ko viņš vairākas reizes parādīja namā. Viens no slavenākajiem stāstiem par Danielu ir stāsts par lauvu alas, kur viņš tika iemests lauvu alas, bet tika pasargāts no Dieva un nesmēkēts. Dāniels piedzimis Jūdā un visdrīzāk tika aizvests kā gūsteknis uz Babilonu, kad viņš bija jauns vīrietis. Nav uzskaites par viņa dzimšanas vai nāves vietu, bet viņš dzīvoja ilgu dzīvi un tiek uzskatīts par mirušu Babilonā. Daniels bija pazīstams ar savu gudrību, godaprātu un ticību Dievam. Viņš tiek atcerēts kā uzticamības un paklausības Dievam paraugs, pat riska un pretlikumību apstākļos. Viņa raksti grāmatā “Daniels” ir iedvesmojuši daudzas ticības paaudzes, un viņu uzskata par pravieti ebreju un kristīgās tradīcijās.
Vārda nozīme
Dievs ir mans tiesnesis.
Vārda izcelsme
Ebreju
Role
pozīcija: praviešu
Pirmā pieminēšana
1 Chronicles 3:1
Parādīšanās Bībelē
73 pieminējumi